|
Dzimtas mājvieta – teritorija 1 – 1,5 ha lielumā, kuru plānojis, iekārtojis un apstādījis cilvēks vai ģimene, kas šajā teritorijā dzīvo un saimnieko ar nodomu to turpināt arī nākamajās paaudzēs...
Ārēji to raksturo:
|
Noskaties video sižetu par Dzimtas mājvietu ciematu Varavīksnes:
|
Dzimtas mājvieta un dzīves filozofija
|
Jau jēdziens pats par sevi liecina, ka dzimtas mājvietas gadījumā uzsvars ir uz vietu - mājvietu -, tātad visu kopumu, nevis ēku kā centrālo elementu. Patiesībā māja kā celtne var pat arī vēl nebūt, bet mājvieta tajā pašā laikā var būt jau funkcionējoša. Protams, ar laiku būs arī ēkas, bet, kā saka: katra māja dzīvo dārzā.
Daudzās tradicionālajās lauku viensētās ir augļu dārzs, sakņu dārzs, dīķis un pat dzimtas koks. Un arī saimniecības piemājas teritorija tradicionālā viensētā ir tieši ap 1 hektāru liela, kuru parasti norobežo vai nu dzīvžogs vai koku rindas, un šai teritorijai papildus nāk tīrumi un meži. Tas ļauj secināt, ka senatnē Latvijas iedzīvotāji ir dzīvojuši šādās dzimtas mājvietās. Tomēr ir vairāki iekšēji (organizatoriski / garīgi) elementi, kas, iespējams, laika gaitā ir pazaudēti, bet ir ļoti būtiski, lai Dzimtas mājvieta spētu pastāvēt šī jēdziena dziļākajā izpratnē. Protams, te noteikti var diskutēt par niansēm (un es patiesībā ceru, ka nākotnē sbaiedrība par to diskutēs un nianses pieslīpēs), bet pašreiz galvenais, manuprāt, ir šis: |
|
1) Mājvietas pārmantojamības mehānisms
Tā ir skaidrība par to, ka mājvieta tiek nodota īpašumā un lietošanā vienam bērnam - mantiniekam. Turklāt nevis tad, kad vecāki vairs nevar tikt galā ar saimniecību, bet krietni pirms tam - tiklīdz bērns sasniedz pilngadību vai īsi pēc tam. Tas nenozīmē, ka vecāki pēkšni ir jādzen prom - nebūt nē. Bet svarīgi ir, lai jaunā paaudze kļūst par pilntiesīgiem saimniekiem tad, kad tas viņiem ir aktuāli, kad viņi lūko pēc vietas, kur nobāzēties un veidot ģimeni. 2) Mājvietas nedalāmība Dzimtas mājvieta (jeb viensētas piemājas teritorija hektāra lielumā) pēc būtības ir nedalāms lielums. Protams, likumiskā kārtība nosaka iespēju tikt pie domājamām daļām, bet tas var novest pie dzimtas konflikta, kā arī visbiežāk notiek, kad tiek mantota daļa no mājas vai īpašuma. Tāpēc vecākiem vajadzētu savlaicīgi par to padomāt, darīt savu lēmumu zināmu bērniem, pienācīgi sagatavot jauno saimnieku / saimnieci un palīdzēt ar jaunas saimniecības ierīkošanu citiem bērniem, ja viņi to vēlas. |
|
3) Mājvietas suverenitāte
Šeit mēs runājam par īstu neatkarību, zināmu autonomiju... Piemēram, lai mājvieta būtu neatkarīga, to un uz tās esošo nekustamo īpašumu nedrīkstētu ieķīlāt un pakļaut jebkādām banku saistībām. Arī šajā punktā galvenais noteikti ir skaidrs nodoms un tiekšanās uz pēc iespējas lielāku neatkarību.
4) Mīlestības telpa
Šis ir, manuprāt, pats svarīgākais punkts. Tai ir jābūt vietai, ko vecāki rada mīlestībā viens pret otru un saviem bērniem. Kā tas izpaustos praktiski? To nevar pateikt neviens cits, kā vien paši vecāki un bērni. Bet es ticu, ka šāda mīlestības telpa cilvēkam dod daudz pozitīvas enerģijas, līdz ar to bērni, visticamāk, gribēs šādā telpā palikt un veidot savas ģimenes, nevis meklēt jaunu vietu plašajā pasaulē.
Ir arī zināmas metodes, kas var liecināt, ka mājvietas radītājiem ir bijis nodoms radīt mīlestības telpu savai dzimtai. Piemēram, dzimtas grāmatas rakstīšana, dzimtas koku stādīšana vai arī dzimtas mājvietas deklarācija...
Un tikai pēc tam nāk visi praktiskie aspekti, kas pilnīgi saprotamā kārtā ietver permakultūras principus un videi draudzīgu dzīvesveidu, jo - kā gan citādi mēs saimniekosim vietā, kura jāatstāj skaista un tīra mūsu bērniem?
Šeit mēs runājam par īstu neatkarību, zināmu autonomiju... Piemēram, lai mājvieta būtu neatkarīga, to un uz tās esošo nekustamo īpašumu nedrīkstētu ieķīlāt un pakļaut jebkādām banku saistībām. Arī šajā punktā galvenais noteikti ir skaidrs nodoms un tiekšanās uz pēc iespējas lielāku neatkarību.
4) Mīlestības telpa
Šis ir, manuprāt, pats svarīgākais punkts. Tai ir jābūt vietai, ko vecāki rada mīlestībā viens pret otru un saviem bērniem. Kā tas izpaustos praktiski? To nevar pateikt neviens cits, kā vien paši vecāki un bērni. Bet es ticu, ka šāda mīlestības telpa cilvēkam dod daudz pozitīvas enerģijas, līdz ar to bērni, visticamāk, gribēs šādā telpā palikt un veidot savas ģimenes, nevis meklēt jaunu vietu plašajā pasaulē.
Ir arī zināmas metodes, kas var liecināt, ka mājvietas radītājiem ir bijis nodoms radīt mīlestības telpu savai dzimtai. Piemēram, dzimtas grāmatas rakstīšana, dzimtas koku stādīšana vai arī dzimtas mājvietas deklarācija...
Un tikai pēc tam nāk visi praktiskie aspekti, kas pilnīgi saprotamā kārtā ietver permakultūras principus un videi draudzīgu dzīvesveidu, jo - kā gan citādi mēs saimniekosim vietā, kura jāatstāj skaista un tīra mūsu bērniem?
