Autonoma kopiena ģimenēm, kur veidot savu mīlestības telpu

Šajā intervijā dzimtas mājvietu apvienības “Varavīksnes” dibinātāji Inese un Broņislavs Auguceviči ieskicēs pamatideju, kas pirms 17 gadiem motivēja viņus uzsākt darbošanos ‘tukšā pļavā’ Gaujas Nacionālā parka teritorijā starp Cēsīm un Valmieru. Par šo laika periodu Inese un Broņislavs saka, ka “tie ir bijuši viņu dzīves labākie gadi, piepildīti ar kustību un cerību”. Šobrīd te zaļo iespaidīgs permakultūras dārzs - manuprāt, arī skaistākais permakultūras dārzs Latvijā, un ir izveidota pilnībā autonoma mājvieta ar savu elektrības ražošanu ar saules bateriju palīdzību. Un tas ir tikai pats sākums topošajai kopienai, kas balstīta dzimtas mājvietu idejā, kuras iedvesmas avots ir Vladimira Megre grāmatu sērija “Skanošais ciedrs”.

2020. gada vasarā ciemojos Varavīksnēs, lai satiktu Broņislavu, Inesi un meitu - Mariju. Kreisajā pusē mana sieviņa Aija.

Kā viss sākās? Kā un kad uzsākāt darboties šeit?

Inese: “Mūsu mīlestības romāns sākās pirms 18 gadiem un zeme bija mazliet vēlāk [pirms 17 gadiem]. No vienas puses šķiet ‘cik ilgi’, bet no otras puses šis ir bijis mūsu dzīves labākais periods - katru dienu, katru sezonu nodzīvot visu laiku kustībā un cerībā, veidojot iekšējo ‘bildi’, uz kuru tiekties - tas ir aizraujoši. Ja būtu nauda uzreiz, lai ātri uzceltu māju - tas būtu pavisam cits stāsts. Es pat nezinu, vai es to gribētu. Varbūt tikai iesākuma procesu ar saskaņošanām un birokrātiju gribētos ātrāku. Bet no otras puses - pa to laiku paaugās koki, jo uz plika lauka nebija tik omulīgi. ”

Kāda ideja ir kopienas pamatā?

Inese: “Pamatideja ir katrai ģimenei veidot savu mīlestības telpu, un tas plaši ietver gan dārzkopību, gan mijiedarbību ar dabu un kokiem, lai rezultātā radīto vietu ģimene var dziļi izjust kā savu spēka vietu - tur dzīvojot un ēdot izaudzētos produktus tad arī ģimene var kļūt spēcīgāka. Idejas pamatā ir arī autonomas dzīvesvietas radīšana, jo šeit esam spiesti domāt par alternatīvu energoapgādi un pie pašreizējiem apstākļiem pasaulē tas, mūsuprāt, nozīmē arī drošību.”
Broņislavs: “Tikai pēc īpašuma iegādes mēs konstatējām, ka šeit ir ļoti augstas elektrības ievilkšanas izmaksas. Apstākļi lika domāt un attīstīties, un tas, kas sākotnēji likās kā trūkums, tagad ir kļuvis par ieguvumu. Ja ģimene ‘iztur’ šos apstākļus, tad rezultātā kļūst stiprāka un pilnveidojas arī kopdzīve.”
Inese: “Nesalīdzināmi vienkāršāk ir attiecības veidot plašumā, kā šeit, kad ir iespēja katram pēc vajadzības aiziet uz savu pusi, lai padusmotos klusi un padarbotos ar kaut ko, kas sev patīk - tā teikt ‘nolaistu tvaiku’.”
Broņislavs: “Es palīdzu Inesei izpausties viņas interesēs un viņa atbalsta un iedvesmo mani manās interesēs. Tā kā mēs viens otram palīdzam sevi realizēt, tas mūs satur kopā. Attiecības laikam ir pamatā visam, jo daudz kas, kas šeit ir izdarīts, ir tāpēc, ka mēs varam viens uz otru paļauties.”​

Cik liela ir / būs kopiena?

Broņislavs: “Pastāvīgi šeit pašlaik dzīvojam tikai mēs. Vēl divos zemes gabalos [no kopumā sešiem] pa brīvdienām darbojas citas ģimenes. Un tad ir arī mūsu atbalstītāji, kas gan brauc ciemos, gan palīdz praktiski un ar padomiem.”
Inese: “Ir dažas ģimenes, kas brauc palīgā darbos, bet pašas vēl nav nobriedušas darboties savā zemes gabalā. Dažkārt šķiet, ka viņas vēro mūs no malas, lai redzētu, kā tad mums sanāks, un tad, kad mums būs sanācis ‘līdz galam’, tad arī pašas saņemsies drosmes… Protams, ir drošāka darbošanās, ja ir kāda telpa, kur palikt vai kur atstāt darba instrumentus. Ja kāds jau ir iedzīvojies, tad tiem pārējiem ir drošāk, nekā sākt uz tukšas vietas, kur nav neviena apkārt.”​

Kāda ir kopienas struktūra un pārvalde?

Inese: “Priekš manis vārds kopiena ir kas daudz nopietnāks par to, kas mums reāli ir šeit pašlaik. Idejiski mēs esam kopiena un komunicējam uz vienas idejas pamata. Katrai ģimenei gan ir savi apstākļi, kas liek virzīties savā tempā. Kopiena, protams, ir nākotnes mērķis un mums svarīgi ir ne tikai iegūt līdzīgi domājošus kaimiņus, bet arī mijiedarboties praktiskā un idejiskā līmenī, dalīties pieredzēs, kooperēties infrastruktūras izveidē un apsaimniekošanā. Gribās arī, lai ar kaimiņiem ir tik labas attiecības, ka var veidot kopīgus svētkus un ieguldīt tajā savu radošo potenciālu. Tāda kopiena var kļūt par līderi apkārtnē un aizraut ar savām idejām arī tos apkārtējos cilvēkus, kas nesaista sevi ar kopienu.
Mums būtu saistoši, ja kopiena nākotnē spētu svinēt arī krievu tautas svētkus”​

Rudenī es ciemojos atvērtajā saimniecībā Zadiņi, un viņu kopiena ir vienmēr ir bijusi ļoti internacionāla. Kās ir jūsu redzējums par tautību un nacionalitātes jautājumiem kopienā?

Inese: “Nekādu ierobežojumu šajā jautājumā nav… Ja par piemēru ņem mani un manas saknes no krievu puses, man patīk, ja cilvēki prot izjust krievu svētkus, un tas būtu jauki, ja reizēm varētu pasvinēt gan krievu svētkus, gan latviešu. Manuprāt, šis dzīves veids nacionalitāti atvirza otrajā plānā. Vieno tieši dzīvesveids un ideju realizācija. Nacionālā kultūra un tās dažādība, protams, papildina šo galveno ideju. Ja cilvēki līdzīgi izjūt dabas bagātību un to, ka ar dabu var sadzīvot un kļūt bagātiem un garīgiem, viņiem nav vairs iemesla kaut ko dalīt vai pārmest viens otram. Tad tā krievu enerģija, kas, iespējams, ir tāda skaļāka un asāka, ātrāka, ienes savu un izpaužas, kad tā ir vajadzīga, un latviskā enerģija, iespējams, vairāk izpaužas dziesmās, svētkos un garīguma izjūtā - viens otru papildina, nevis provocē.”
Broņislavs: “Tas nacinālo konfliktu moments, manuprāt, ir tikai tad, kad politika to kaut kā speciāli uzkurina.”​

​Kāda ir nākotnes vīzija?

Inese: “Pašlaik mums šeit nav daudz brīvo zemes gabalu jaunām ģimenēm, tāpēc tālākā nākotnē sapņojam arī par zemes piepirkšanu.”​

​Kādas ir iespējas pievienoties?

Inese: “Protams, jābūt interesei pievienoties. Pamatideja noteikti ir arī, ka šeit dzīvos tieši ģimenes, jo jābūt bērniem un ar laiku mazbērniem - pēcnācējiem, kuri šo zemi mantos tālāk.”
Broņislavs: “Svarīgi ir, lai pievienoties grib abi. Ja viens grib, bet otrs ‘nāk līdzi’, tad kaut kad vēlāk var ‘uzpeldēt’ problēmas. Un otra lieta ir tā, ka vēlams, lai abi būtu profesionāļi savā jomā, jo tomēr ir jāpelna kaut kāda nauda, lai šeit varētu kaut ko realizēt. Astoņpadsmitgadīgiem jauniešiem ar dažādām interesēm šis projekts varētu nebūt piemērots - svarīgs ir kaut kāds briedums.”
Inese: “Jābūt arī izpratnei par to, ko nozīmē dzimtas koku stādīšana, dārza izveidošana, pagaidu ēku izveidošana. Un nevajadzētu mēģināt atrisināt kādas savas problēmas ar aiziešanu pie zemes ‘jaunā tīrā vietā’ - tas ir, nav pareizi domā, ka šeit viss sakārtosies pats no sevis - gan veselība uzlabosies, gan garīgums pieaugs, gan otro pusīti satikšu… Problēmas nāk līdzi un apstākļos, kad jāveido sava dzīve uz zemes, tās parasti saasinās.”
Broņislavs: “Tiem, kas grib pievienoties, vajadzētu kādu gadu mēģināt padarboties uz sava iecerētā zemes gabala, to īrējot.”​

​Kas ir tas, kas sniedz visvairāk prieka un gandarījuma, dzīvojot Varavīksnēs?

Inese: “Kad pēc darba nedēļas atbrauc šeit mierā un klusumā, kā arī tas krāšņums, kas šeit pašu rokām ir izveidots. Un tas, ka šeit es varu būt vienkārši Inese, nevis daktere Inese, kas es esmu sabiedrībā. Šeit es tiešām varu no rīta pamosties un ieklausīties sevī - kas ir tas, ko es šodien vēlos darīt?... un tad tieši to arī darīt. Lielāka brīvība.”

​Kas ir lielākie izaicinājumi, dzīvojot Varavīksnēs?

Broņislavs: “Pavasara šķīdonis un lielais sniegs… Inesei ir grūtāk novembrī un decembrī, kad ir tumšs. Izaicinājums vēl ir priekšā, jo mēs parasti šeit padzīvojam 3-4 dienas un vienalga gribās uz Rīgu, tad aizbraucam uz Rīgu un tur atkal gribās uz šejieni. Mums pastāvīgi ir tā maiņa, bet īsti nezinām, kā būs, kad būsim tikai te.
Izaicinājums ir arī izveidot kopienu, jo mēs esam pieraduši, ka esam šeit pārsvarā divi un darām, ko gribām. Esam arī pieraduši pie lielā klusuma, kas mainīsies, kad kaimiņi aktīvāk darbosies.”
Inese: “Priekš manis noteikti tas ir elektrības trūkums. Īpaši novembrī, decembrī. Visu laiku gan palielinām kapacitāti un drīz vairs tā nebūs, cerams.”

Interviju sagatavoja Artūrs Freijs 2021. gada martā. 

Broņislava un Ineses dzimtas mājvietā ir rūpīgi padomāts par vizuālo estētiku. Šeit permakultūras idejas savijas ar daiļdārza elementiem.

Bišu strops ir viena no lietām, ar kura izveidi un apsaimniekošanu palīdz draugi-atbalstītāji, kas jūt līdzi kopienas tapšanas gaitai un regulāri brauc ciemos.

Broņislavs ar Inesi pie varenā lupstāja. Fonā - priežu parks.

Teritorijas reljefs ir mērķtiecīgi veidots tā, lai veidotu dažādus labvēlīgus mikroklimatus, kā arī ainavu un iespējas šo ainavu izbaudīt ar ‘skatu no augšas’.

Manuprāt, visskaistākais permakultūras dārzs, kādu es esmu redzējis Latvijā.

Dārzā ir ne mazums krāšņu puķu, kas kopā ar krūmiem un kokiem veido saskanīgu ainavu.

Skaisto skatu soliņš raugoties no uzkalniņa pakājes.

Tā kā vieta nav pateicīga dīķu veidošanai, tad saimnieki ir izveidojuši baseinu ar dabīgo ūdens attīrīšanas sistēmu.

Inese ar Broņislavu noraugās uz savu dzimtas mājvietas teritoriju, kas platības ziņā ir mazliet lielāka par vienu hektāru.

Teritorijas reljefs un iespaidīgais krāterdārzs ir lielā mērā tapis, iedvesmojoties no Zepa Holcera permakultūras saimniecības vizītē redzētā.

Zemes darbu rezultātā uzbērts uzkalniņš nu ir skaisti apaudzis ar rudziem, kas savulaik paņemti no slavenā Zepa Holcera augstkalnu permakultūras saimniecības Austrijas Alpos.