Saruna ar Māri Narvilu par permakultūru, Latvijas lauku nākotni un Latvijas lauksaimniecības politiku

Kā atgriezt dzīvību Latvijas laukos, un vai tas ir maz iespējams un nepieciešams mūsu modernajā pasaulē? Kāda loma šajos procesos ir permakultūras saimniekošanai? Šādi jautājumi nodarbina manu prātu jau kopš Latvijas Permakultūras biedrības dibināšanas 2011. gadā. Nesen biedrībai pievienojās arī Māris Narvils, kurš ir Latvijas Lauku konsultāciju centra vecākais speciālists dārzkopībā ar vairāku gadu desmitu pieredzi arī tradicionālajā jeb industriālajā/modernajā lauksaimniecībā. 
Māris pēdējos gadus aktīvi iesaistās arī Latvijas Permakultūras biedrības aktivitātēs, tai skaitā organizējot permakultūras festivālu savā saimniecībā 2019. gadā. 

Gramzdas pagasta gada cilvēka tituls piešķirts arī Mārim Narvilam par ekoloģiskās domāšanas veicināšanu un permakultūras festivāla rīkošanu.

Tāpēc nolēmu izmantot izdevību un pārrunāt šos jautājumus ar Māri. Sarunā mēs ‘pieskārāmies’ arī tādām tēmām kā bioloģiskās pārtikas vērtīgums, pirmie soļi permakultūras dārzā, meža dārzi, industrializācija un digitalizācija, kā arī padomi jauniešiem, lai sāktu nodarboties ar permakultūru.
​Artūrs: Sāksim ar to - kas ir permakultūra? Eksistē daudz un dažādas permakultūras definīcijas, bet kā Tu definētu permakultūru saviem vārdiem?
Māris: Ilgi pastāvošs saimniekošanas veids un dzīvesveids, kas ļauj ne tikai dārzkopību un lauksaimniecību, bet arī visu pārējo pārkārtot. Tāpēc mums šeit ir arī pedāļenerģijas prototipi, nomainīta apkure uz raķeškrāsni… Tu vienkārši skaties apkārt un domā - kā viss redzamais Tev vēl varētu noderēt; kā tas, ko Tu dari, ietekmēs vēl citas lietas - it kā pārslēdzas domāšana citā dimensijā, lai ar pieticīgākām metodēm iegūtu adekvātus rezultātus.

A: Tavai saimniecībai ir tāds ļoti ambiciozs nosaukums - Gramzdas Ēdenes dārzs. Kā nonāci pie šāda nosaukuma izvēles?
M: Ēdene priekš manis iemieso daudzveidību un pilnību - tas ir tas, kādam šim dārzam vajadzētu būt. Tāpēc sapratu, ka nosaukums būs Ēdenes dārzs, bet pēc tam bija sajūta, ka kaut kas vēl pietrūkst nosaukumā. Kādus trīs mēnešus domāju, vai uzdrīkstēties pievienot arī Gramzdas pagasta nosaukumu. 2018. gada pirmajā maijā nosaukums bija izdomāts un vēlāk iedzīvināja to Permakultūras festivāls. Rezultātā 2019.gadā arī tiku pie Gramzdas pagasta Gada cilvēka titula... ​

Varavīksne virs iebraucamā ceļa pie Gramzdas Ēdenes dārza

"Nozāģēt paspēs vienmēr..."

A: Tā kā ir pavasaris un pie manis pavasaros allaž vēršas saimnieki, kas nesen ir iegādājuši zemi un vēlas to apsaimniekot permakultūriski, tad man jāpajautā - ar ko, Tavuprāt, vajadzētu sākt ģimenei, kura šajā pavasarī ir tikusi pie savas zemes laukos?
M: Dažkārt cilvēki uzreiz metas iekšā darbos - zāģēt, rakt... , bet es ieteiktu pastaigāt un pavērot, kas tur ir un tad rāmi nolikt zāģi, lai pastāv vairākas dienas. Principā vajag gadu, lai saprastu teritoriju - lai izdzīvotu cauri visus gadalaikus, lai saprastu, kā veidojas mikroklimats; kur Tev ir forši un patīk, kur Tev liekas nemājīgi un kāpēc tas ir nemājīgi; kāda ir ūdens notece, kādi ir ūdens avoti; kādā stāvoklī tas viss ir; kā to sajūgt kopā, lai nodrošinātu teritorijai ūdens apgādi; kādi ir koki, cik lieli; kādā stāvoklī; kādas sugas, vai ir vecie augļu koki un krūmi, jo bieži vien var būt ieauguši, pirmajā brīdī panīkuši, jo noēnoti, vajag apzāģēt, sagaidīt pirmos augļus, lai saprastu vai ir vērtība vai nav, jo nozāģēt paspēs vienmēr.  Debespuses, kāds ir apaugums, ko kas aizēno un ko nē, kādi ir valdošie vēji. Mums šeit arī vēji ir diezgan spēcīgi, tāpēc aizsargstādījumiem, izvēlējos trīs vietējās sugas, balzāmegle - liela un skaista, lazdas un bērzus, kuru stādus Daba pati izaudzēja manā teritorijā. Man ļoti interesē šajā vējlauzes teritorijā dabūt iekšā sēnes. Pirmie mohikāņi - baravikas - ir; arī zem bērza ir beciņas. Ir variants sēņu sporas aktivizēt ar raudzēšanu un simulēt iziešanu caur dzīvnieku zarnu traktu. Sēnes samaļ, raudzē 10 dienas +15 +20 grādu siltumā, ik pa laikam apmaisa, šķaida ar ūdeni un lej uzšķērtās velēnas vietās. Saules staru UV starojums citādi sēņu sporas nogalina. Tāds ir sapnis - 3 hektāros dabūt iekšā baravikas. Tas varētu būt arī potenciāls papildus ienākumu avots. Man ir doma stādīt arī brūklenes un mellenes, imitējot vidi, kā dabiski tās aug mežu izcirtumos. 

A: Kā sākās Tavs ceļš uz dabiskāku saimniekošanu? Jo Tu ar dārzkopību/augkopība darbojies jau savus divdesmit gadus…
M: Pamudinājums laikam bija manas sievas Ingrīdas salimšana un sekojošā invaliditāte - Krona slimība, kas skaitās neārstējama, bet ar kuru var iemācīties labi sadzīvot. Mēs sākām ļoti skatīties, ko ēdam, kur un kā to nodrošināt, tad pienāca laiks, kad mantojām no vecākiem, šīs lauku mājas un sapratām, ka ir vajadzīgs izaudzēt pašiem pēc iespējas daudzveidīgāku un veselīgāku pārtiku. Un tam, pirmkārt, bija skaidrs, ka jābūt bioloģiski. Pirmā doma bija par veco šķirņu dārzu ar ogām, riekstiem un augļiem. Bet tad es sapratu, ka ir vajadzīgs ļoti daudz laika un darba, lai tās šķirnes savāktu, un tāda laika man nav.

Solārā āra duša kā piemērs dažādām permakultūriskām tehnoloģijām.

"Augiem ir vajadzīgi 50-80 dažādi mikroelementi..."

A: Esmu dažkārt dzirdējis speciālistu viedokli, ka veselīgāki tomēr ir konvencionāli audzētie dārzeņi, jo tie saturot vairāk vērtīgo mikroelementu, pateicoties rūpīgi aprēķinātai un sabalansētai mēslošanai ar minerālmēsliem. Taču bioloģiski audzētā produkcija šajā ziņā ir nabadzīgāka…
M: Īstenībā ir tā, ka ar minerālmēsliem augam var iedot 10-15… dažreiz līdz pat 20 elementus (pašiem kvalitatīvākajiem minerālmēsliem). Vairāk nevar, jo tādus neražo, jo tas vairs nav izdevīgi, barības elementus pievienot tik mazos daudzumos. Dažādi literatūras avoti min, ka augiem ir vajadzīgi 50-80 dažādi mikroelementi. Tā vajadzīgā “daudzveidības aste” ir gara, bet komercdārzkopībā to cērt nost, jo tas nav izdevīgi. Bet šī aste ir tā, kas augam iedod to faktisko bioloģisko vērtību, kas iekļauj vitamīnus, bioloģiski aktīvās vielas, kas komercproduktā vienkārši nebūs. To var iedot tikai ar organiku, kas arī strādā daudz plašāk, jo caur mikroorganismiem un to darbību, kas ir vesels mikrokosmoss, viņi spēj atbrīvot to, ko neviens minerālmēslojums, nekad nespēs. Līdz ar to nonākam pie paradoksa, ka viens augs var izskatīties labāk, bet tas mazāk glītais būs cilvēka veselībai labāks. Cilvēki pērk ar acīm - šķiet, ka jo smukāks, jo būs labāks. 

A: Šeit man jāpiebilst, ka šiem citiem speciālistiem ir viedoklis, ka bioloģiski audzētie augi, kas ir auguši trūcīgākos apstākļos, ir vairāk patērējuši enerģiju cīnoties ar vides apstākļiem un spējuši līdz ar to mazāk uzņemt vērtīgos mikroelementus un kopumā ir nabadzīgāki…
M: Salīdzināsim - ja augs aug izlutinātos  siltumnīcas apstākļos, apravēts, apčubināts salīdzinot ar spartiskos apstākļos augušo. Man augi aug diezgan spartiskos apstākļos - pirmkārt, es redzu, vai augs būs dzīvotājs tādos apstākļos, un otrkārt - augam augot pieticīgos apstākļos, viņam izstrādājas daudzi aizsardzības mehānismi un attiecīgas vielas, kas akumulējas ražā - ogās un augļos; un tādējādi šī raža cilvēka veselībai būs vērtīgāka.

"Strādājot ar mikroorganismiem augsni var padarīt produktīvu..."

A: Izklausās, ka no vienas puses raugoties, varbūt tad pat nevajadzētu domāt par ideālu apstākļu veidošanu augiem, kā piemēram, paugurdobēs…
M: Hūgeldobes ir labas, jo darbojas ilgtermiņā - Tu vienreiz izveido un pēc tam viņa funkcionē kā dabiska ekosistēma, kas ir forši. Tas ir kā bagātīgs reaktors, kas lēnām atbrīvo savu potenciālu - Tu tikai sēj, stādi un savāc ražu…
Par ražas apjomu, protams, arī nevajadzētu gluži aizmirst. Ar efektīvajiem mikroorganismiem un kompostiem var nodrošināt arī pienācīgu ražas apjomu saimniecībām, kas strādā lielākās platībās. Ar kompostu mēs varam panākt dažādas sēņu un baktēriju attiecības augsnē, un komposts var nomākt nezāles un stimulēt mūsu izvēlētās dārzeņu kultūras. Jebkura augsnē ir visi elementi, tikai vajadzīgs attiecīgais mikroorganismu sastāvs, kas spēj tos atbrīvot vai padarīt pieejamus. Jo problēma ar lauksaimniecības zemēm ir tā, ka minerālmēslu lietošana ir novedusi pie tā, ka elementi ir tā sabloķēti, ka tradicionālās analīzes uzrāda, ka tur nekā vairs nav, bet ir, tikai augiem nepieejams. Strādājot ar mikroorganismiem šo augsni var atkal padarīt produktīvu.

Tranšeja, kurā tiek veidots paugurdobes pamatslānis - ar ūdeni piesūcināti koki.

"Visas dzīves sfēras var pārveidot atbilstoši permakultūras principiem..."

A: Vai ir kādas analīzes, kas uzrāda, cik aktīvi ir mikroorganismi augsnē?
M: Pats elementārākais ir linu vai kokvilnas lupatiņas, kuras ierok augsnē un skatās, cik ātri tās noārdās. Bet citādi būtu vajadzīga laboratorija, kas testē mikroorganismus, nevis elementus, jo minerālā barošanās ir tikai daļa no tā, kas veido ražu. Man dažreiz šķiet, nu ko tur var ņemties un skaldīt matus par minerālmēslošanu - tie ir vien 20 procenti, kas nodrošina kaut kādu daļu no tā, lai raža būtu, bet par to, kas nodrošina 50 procentus ražas, neviens nerunā. Nu, nav tas īsti riktīgi. Un tā es nonācu līdz grāmatai Gajas dārzs, iesāku lasīt un secināju, ka es nesaprotu… Tur ir kaut kas cits… Un tā es noliku viņu malā… Un tajā (2017.) gadā man uz e-pastu atnāca uzaicinājums uz Permakultūras festivālu. Mēs abi ar sievu aizbraucām un mums ļoti iepatikās! Un kāpēc permakultūra ir labāka, nekā daudz kas cits? - jo tā iet visos virzienos! Komunikācijā, sadarbībā, resursos, visā, un tas mani ļoti uzrunāja, ka visas dzīves sfēras var pārveidot atbilstoši permakultūras principiem.
Un mēnesi vēlāk mēs bijām aizbraukuši uz Norvēģiju, vizītē uz bioloģisko lauksaimniecību un pirmās dienas vakarā mums norvēģi ieminējās: ziniet, mums te ir tāds interesants puisis, iestādījis Norvēģijā pirmo meža dārzu, vai jūs gribētu apskatīt? Es pilnīgi palecos. Man pat prātā nevarēja ienākt, ka būs tāda izdevība. Viņam bija ļoti daudz lakstaugu sastādītu apakšējā stāvā, un viņš tik iet un iebāž pa kādam augam mutē un iedod mums, tā nogaršojām vismaz pārdesmit augus. Tā mēs sapratām, ka arī šeit jāveido meža dārzs, gan mazliet citāds, nekā kalnos. Pirmos riekstu kokus iestādījām 2018. gadā un kolekciju papildinām aizvien. Šogad plānoju griezt spraudeņus un pavairot no esošajiem kokiem un krūmiem. Šobrīd te ir 125 dažādu sugu koki un krūmi ar ēdamiem augļiem, ogām un riekstiem.
Permakultūra man patīk no tā viedokļa, ka var sākt vienkārši un ātri - uztaisa pirmo dobi, kas strādā, āķis ir lūpā un aiziet! Nevajag jau sākt ar lieliem projektiem. Taisi maziņus, soli pa solītim, uztaisi savu mazo pleķīti, dobīti sakārto un tad domā tālāk, kā pamazām un nesāpīgi pārvērst pasauli sev apkārt. Tu apskaties apkārt, kas Tev ir pieejams. Man, piemēram, nav sava meža, kas ir slikti, jo nav resurss škeldai. Es gribētu šķeldu viskaut kur, bet, ja man viņa jāpērk, es saprotu, ka tas nav mans resurss. Kad koki būs paaugušies un no tiem kaut ko varēs sašķeldot, tas jau būs cits stāsts. Tāpēc es vairāk izmantoju sienu un koku lapas. Par lielu naudu saimniekot, mēs visi esam gudri, bet lielā gudrība jau ir izdarīt tā, lai tas ir pieejams un izmantojams parastajam cilvēkam. 
Šī situācija, kas ir izveidojusies ar milzīgajām saimniecībām, manuprāt, nav normāla...

"Pienāks laiki, kad lielo saimniecību zemes dalīs mazākās zemēs..."

A: Bet tā taču ir bijusi apzināta valsts politika - tās veicināt…
M: Jā, tieši tā. Man ir prieks, ka ir viena daļa ģimeņu, kas pārceļas uz laukiem, veidojot tādas kā saliņas ģimeņu saimniecībām, un šad tad klusībā es domāju, ka pienāks vēlreiz laiki, kad lielo saimniecību zemes dalīs mazākās zemēs...

A: Jā, bet tās ģimenes, kuras tagad pārceļās uz laukiem, saskaras ar to, ka fiziskā un sociālā lauku infrastruktūra vairs teju neeksistē vai arī ir palikušas tikai tās lauskas. Saimniecības, it īpaši, ja tās ir viensētas, ir vairāk kā saliņas okeānā, kuras cīnās pašas par sevi. Kad saimniekiem pienāk vecums vai arī resursi samazinās, tad nereti nākas atkal domāt par pārcelšanos atpakaļ uz pilsētu… Kā Tu redzi - kā varētu šī situācija mainīties uz pozitīvo pusi?
M: Man ir pārliecība, ka kaut kas ļoti būtiski mainīsies sabrūkot patēriņa ekonomikai. Skaidrs, ka tā saucamajam restartam ir jānāk arī mūsu domāšanā, jo tas patērējošais piegājiens, ka mums visu vajag aizvien vairāk un vairāk ir aizdzinis mūs tik tālu… Mēs īstenībā varam iztikt ar daudz mazāk visa kā, bet mums visu laiku stimulē hiperpatēriņu, kas ir novedis pie dažādām problēmām. Jāsāk ar patēriņa samērošanu galvā, lai saprastu, ka nevajag mums nedz piecas mašīnas, nedz luksusa villu, bet varam iztikt ar mazāk resursiem. Un domāšanas maiņa kaut kādā brīdī arī daudzas lielās tehnoloģijas un pieejas aizvedīs pagātnē. Jau šobrīd daba kož pretī, rādot, ka tas ir strupceļš.

Raķeškrāsns darbībā.

"Jātiek vaļā no partiju sistēmas un jāievieš tautvaldība..."

A: Vienīgi tās lielās saimniecības, kā arī attiecīgās politikas veidotāji, izvēlas neredzēt, ka tas ir strupceļš…
M: Es teikšu tā - mums ir jātiek vaļā no partiju sistēmas un jāievieš tautvaldība un tad mēs daudz ko izdarīsim. Jebkurš politisks spēks ir principā nodevēji, jo iet ar kompromisiem un interesi salīgt un lai visiem būtu labi - tas process nekad nevar būt tautai labumu nesošs…
Runājot par sistēmas maiņu, vajadzētu arī sākt veidot Latvijā brīvzemes platības, kas iziet ārā no sistēmas (Lauku Atbalsta dienesta maksājumi), lai var brīvi apsaimniekot zemi tā, kā pašiem šķiet pareizāk.

A: Tajā pašā laikā Kariņš runā par viedo reindustrializāciju, kas laikam nozīmē vēl lielākas saimniecības, automatizāciju un digitalizāciju…
M: Manuprāt, tā dabas mikropasaule ir tik sarežģīta, ka tur digitalizāciju ieviest ir gandrīz neiespējami. Tas, ko daba var dabūt gatava, mēs nekad ne ar kādiem tehnoloģiskiem instrumentiem nespēsim to atdarināt, tas nav iespējams. Tā pamatkļūda jau ir tā, ka ja augsni uzskata tikai par vidi, kurā kaut ko izaudzēt un pieejam tam ekspluatējoši - paņemt no augsnes maksimāli ārā. Tas pēc definīcijas ir muļķīgi, tāpēc neviena viedā lauksaimniecība no šīs bedres neizvedīs ārā. Tā var vienīgi paildzināt ekspluatēšanas procesu, bet ne atrisināt pamatjautājumu, kā atgriezt augsnei atpakaļ auglību. Tāpēc, manuprāt, tā digitalizācija tomēr novedīs strupceļā. Piemēram, tie paši holandieši ar mākslīgajām zemēm tūkstošiem hektāru platībā… Viņi ar nematodēm cīnās, kā pliki pa nātrēm, jo mākslīgajā augsnes substancē viņām ir ideāli apstākļi…

"Ir jāatgriež cilvēki laukos!"

A: Rezumējot, tad kurā virzienā, Tavuprāt, Latvijai vajadzētu iet un attīstīties?
M: Ir jāatgriež cilvēki laukos! Kaut vai no valsts drošības viedokļa - jo sazarotāks ir lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju tīkls, jo drošāk pašiem cilvēkiem un valstij. Tādā veidā mēs atgrieztos pie pārtikas daudzveidības un uzlabotu bioloģisko daudzveidību, kas ir ļoti būtisks aspekts. Piemēram, ‘vējstiklu monitorings’ strādā un tie kukaiņi kaut kur ir pazuduši… Arī pēc manas saimniecības piemēra redzams, ka pat ar nelieliem pasākumiem, kas šeit pašlaik ir veikti, sugas sāk atgriezties, vieta piesaista jaunas putnu sugas, jo, iespējams, palielinās arī kukaiņu koncentrācija gaisā, kas savukārt atkarīga no augu daudzveidības…
Svarīgi ir, lai Latvijā neveidotos milzu metropole [Rīga] un iedzīvotāju blīvums izkliedētos, veidotos decentralizācija...

Ābeles zaros iemitinājies āmulis.

"Ievads agrārpolitikā"

A: Te uzreiz laikam būs pretarguments - vai tad atgriezīsimies pagājušā gadsmitā? Un ko cilvēki tajos laukos darīs?
M: Ir tāda grāmata, kas ir bibliogrāfisks retums. Jura Zuševica “Ievads agrārpolitikā”, kuru izdeva 1994. gadā 1000 eksemplāros, kurus gandrīz visus nopirka Zemkopības mministrija, kurā tie arī ‘pazuda’. Palika vien daži eksemplāri bibliotēkās. Šī grāmata satur informāciju, kas ir pilnīgi pretēja tam, kā attīstījās Latvijas lauksaimniecība. Tur ir runa par mazo saimniecību lomu lauksaimniecībā. Un lielās, industriālās saimniecības tur minētajā scenārijā sasniedz tikai 50 hektāru lielumu. Šodien turpretī ir saimniecības, kas ir simtos un tūkstošos hektāru lielas. Tas bija 1995. gads, kad ieviesa subsīdiju programmu un katru gadu cēla augšā kritērijus, palielinot dzīvnieku skaitu, hektāru skaitu. Mazās saimniecības sāka jukt ārā un tās pārpirka lielās, kurām netika uzlikti nekādi griesti, tajā skaitā tās nonāca ārzemnieku rokās. Protams, lielsaimnieku arguments ir, ka galveno pārtikas daudzumu pasaulē saražo lielsaimniecības, taču faktiskā statistika ir pilnīgi pretēja - galveno pārtikas daļu, pēc FAO datiem, saražo tieši mazās saimniecības. Turklāt visa daudzveidība balstās tikai uz mazajām saimniecībām. Esmu lasījis, ka viens meža dārza hektārs var nodrošināt ar pārtiku 20-25 cilvēkus. Un tad es paņēmu un sarēķināju, cik cilvēkus pabaro pašreiz izmantotā lauksaimniecības platība pasaulē - sanāk, ka tikai 1,7 cilvēkus no hektāra. Protams, ne visur jābūt meža dārziem, bet kopumā, pārejot uz permakultūras sistēmām, varētu pabarot daudz lielāku skaitu cilvēku ar mazāku platību zemes. Tas ir virziens, kā daudzas lietas atrisināt videi nesāpīgi.

"Pienāks brīdis, kad permakultūra būs ļoti pieprasīta Latvijā..."

A: Esmu saskāries ar viedokli Vācijā un citās rietumeiropas valstīs, ka ar permakultūru, protams, var un vajag eksperimentēt, it īpaši ekociematos, bet tomēr, lai pabarotu blīvi apdzīvotās Vācijas iedzīvotājus, ir nepieciešama industriālā saimniekošana…
M: Protams, mums daudz kas ir jāiemācās un to riteni nevar iegriezt uzreiz - meža dārzam vajag 6-8 gadus, lai tas sāktu riktīgi darboties. Šim pārejas periodam, protams, vajag drošības rezerves. Bet, pat ja pieņem, ka viens hektārs var pabarot 10 cilvēkus, tik un tā tie cipari ir dramatiski atšķirīgi un tajā virzienā ir vērts iet. Tāpēc mans sapnis ir parādīt, ko Latvijā var izaudzēt daudzveidības ziņā. Jo mums ir daudzveidīgāka pārtika, jo būsim veselīgāki, un veselība, manuprāt, tagad un nākotnē būs vien mūsu pašu rokās. Meža dārzs tātad var iedot gandrīz visu - veselību, kurināmo, atpūtu… Un man arī ļoti lielu gandarījumu dod tas, ka redzu, kā sadarbība ar dabu un tās principiem nāk atpakaļ… Industrija prasa šausmīgus līdzekļus - visi resursi ir jāpērk. Meža dārzs ļauj iegūt gan daudzveidīgu - no lakšiem līdz dzērvenēm -, gan arī lētāku pārtiku. Tāpēc es ticu, ka pienāks brīdis, kad permakultūra būs ļoti pieprasīta Latvijā

"Jāatbrīvojas no uzspiestā perfektuma…"

A: Ja paskatāmies uz Austrāliju, kas lielā mērā ir permakultūras dzimtene, tad redzam, ka tur joprojām permakultūra tomēr ir diezgan margināla kustība un vēl ir ceļš ejams, lai sabiedrība to pieņemtu. Ar ko, Tavuprāt, būtu jāsākas pārmaiņas? Politikas līmenī vai tomēr individuālajās saimniecībās?
M: Tas noteikti būs process un ir grūti pateikt cik ātrs vai lēns, bet ir interesanti signāli - piemēram, pat pa kādam cilvēkam no ministrijas, kas vēršas pie manis ar interesi par meža dārzu veidošanu savā īpašumā. Tas ir signāls, ka pilīti pa pilītei jāstrādā un tad būs arī tas klikšķis/lūzums, kad cilvēki redzēs, ka ar vienkāršiem paņēmieniem var izaudzēt sev un paliek vēl pāri ko pārdot. Un tas viss bez ķīmijām un minerālmēsliem, kas dārgi maksā. Industrija pakļaujas tam, ka ir tas uzspiestais patēriņš. Piemēram, ļoti augstās standartu prasības - tas automātiski vienu daļu produkcijas izspiež no tirgus, radot mākslīgu deficītu. Tas, ka burkāns ir līks, nenozīmē, ka tas ir mazāk vērtīgs. Tas ir arī diktāts caur lielveikaliem un šī nestandarta produkcija, labākajā gadījumā, aiziet biogāzē, kompostā vai tiek utilizēta. Tas ir kā caurā mucā, kurā aiziet ieguldītie resursi. Ja atmet šos pārspīlētos standartus, uzreiz paliek brīvākas rokas. Jāatbrīvojas no uzspiestā perfektuma…
Lai cik tas jocīgi nebūtu, pirmā cietīs tieši industriālā lauksaimniecība, jo tā ir cieši saistīta ar kredītu politiku un lielām finansēm. Kad tas process tiks traucēts, tad bankas mēģinās šos īpašumus atsavināt. Iespējams, būs bankrota vilnis un zemju dalīšana… Nākamā zemes reforma. 

A: Un nobeigumā pajautāšu - Ir daudz jauniešu, kas ir iedegušies par permakultūru. Ar ko viņiem, Tavuprāt, vajadzētu sākt, it īpaši, ja ir mazāk to resursu?
M: Kopienas noteikti būtu viens variants jauniešiem… Pašvaldībām arī ir vēl nelielas zemes platības, ko, iespējams, var iznomāt. Tāpat var sadarboties ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem ir zeme un zināšanas, bet mazāk spēka un enerģijas… Kas zin, varbūt veiksmīgas sadarbības gadījumā pat vēlāk īpašnieki atstās zemi lietošanā šādiem jauniešiem... 

Interviju sagatavoja Artūrs Freijs 2021. gada maijā.